Tuvojoties svarīgajam termiņam, dalībvalstis vilcinās īstenot ES tiesību aktus, kuru mērķis ir nodrošināt darba ņēmējiem pienācīgu atalgojumu, paziņoja Eiropas Arodbiedrību konfederācija.
Līdz svarīgajam likumdošanas termiņam ir palikušas dažas nedēļas, bet septiņas ES valstis pat nav sākušas pieņemt tiesību aktus par jaunu ES minimālās algas aizsardzību, liecina Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) veiktais jaunais pētījums.
Jaunajiem ES tiesību aktiem, par kuriem vienošanās tika panākta 2022. gada jūnijā, ņemot vērā ievērojamo dzīves dārdzības krīzi, lai tie stātos spēkā, ir jābūt iestrādātiem valstu tiesību aktos, taču Francija, Itālija, Portugāle, Kipra, Igaunija, Lietuva un Malta pat nav sākušas to darīt, norāda ETUC.
“Strādājošie cilvēki jau divus gadus ir gaidījuši šīs direktīvas ieviešanu, un viņiem nevajadzētu gaidīt ilgāk,” paziņojumā sacīja ETUC konfederālā sekretāre Tea Jarka. “Lielākajai daļai valstu valdību vajadzētu beigt vilcināties un beidzot pārvērst šos solījumus realitātē,” viņa piebilda.
ETUC apgalvo, ka no direktīvas varētu gūt labumu aptuveni 20 miljoni darba ņēmēju, taču uzskata, ka minimālā alga, kas noteikta kā vidējās algas daļa, ir pietiekami augsta tikai divās ES valstīs.
Kad 2022. gada jūnijā likumdevēji un valdības vienojās par jaunajiem ES noteikumiem, tos atzinīgi novērtēja Eiropas komisārs Nikolass Šmits, kurš sacīja, ka tie “palīdzēs nodrošināt, lai minimālo algu pelnošie cilvēki varētu atļauties cilvēka cienīgu dzīvi” laikā, kad pastāv ievērojamas bažas par dzīves dārdzību.
Pret šiem noteikumiem iebilda Dānija un Zviedrija, kurās ir plaši izplatītas kolektīvās sarunas, bet nav minimālās algas, kā arī uzņēmumi, kas bažījās par papildu izmaksām.
Bruto minimālās algas ES ir ļoti atšķirīgas – no 477 eiro mēnesī Bulgārijā līdz 2571 eiro Luksemburgā.
Galīgajos noteikumos nav noteikts, ka valstīm minimālā alga ir jānosaka, bet valstīm, kurās tā ir noteikta, ir jānodrošina, ka tām ir pareizs veids, kā to noteikt un atjaunināt, piemēram, ņemot vērā pirktspēju.
Eiropas Komisija ir atbildīga par ES tiesību aktu izpildi un var vērsties tiesā pret valdībām, kas nav veikušas nepieciešamos pasākumus, lai gan parasti tas notiek tikai tad, kad ir beidzies termiņš, šajā gadījumā 15. novembris.
Dažos gadījumos, piemēram, Vācijā, valdība apgalvo, ka tai nav jārīkojas, jo spēkā esošie tiesību akti jau atbilst Briseles normām.